Uz ekrāna nonākusi komiskā franču drāma „50. pavasaris”– piecdesmitgadīgai sievietei tas ir pusmūžs vai jauns sākums?

Uz ekrāna nonākusi komiskā franču drāma „50. pavasaris”. Filma Latvijā skatāma tikai kino Splendid Palace jau 19. janvārī.

„Kino tikpat kā nav sastopamas sievietes pēc 50 gadu vecuma. Viņām tiek piedāvātas tikai otrā plāna lomas vai arī lomas ar traģiskām beigām,” atklāj franču režisore Blandina Lenuāra un piebilst, „bet es vēlējos radīt neparastu stāstu par parastas sievietes dzīvi.” Režisores jaunākā filma, komiskā drāma „50. pavasaris” („Aurore”) stāsta par stipru sievieti, kura neļaujas skumjām par aizgājušajiem gadiem.

Patiesību sakot, apkārtējiem var šķist, ka filmas galvenajai varonei Aurorai ir pietiekami daudz iemeslu raudāt. Viņa ir šķīrusies, izjūt krasas garastāvokļu maiņas, nespēj atrast darbu un uzzina, ka drīzumā kļūs par vecmāmiņu. Bet sieviete nepadodas un neplāno sevi tik ātri „norakstīt”. Kādu dienu viņa satiek jaunības mīlestību, un jauneklīgā enerģija, šķiet, atgriežas ar uzviju.

Režisore vēlējās, lai pretrunīgo jūtu amplitūdu, ko pārdzīvo piecdesmit gadu slieksni sasniegusi sieviete, attēlotu īpaša – stipra un emocionāla aktrise, ar kuru skatītājiem būtu viegli identificēties.

Lomu ieguva slavena franču aktrise, režisore un dziedātāja Agnesa Žauī, kura pirms pāris dienām nosvinēja 53. dzimšanas dienu. Aktrise, arī šā gada Kannu kinofestivāla žūrijas locekle, filmā „50. pavasaris” ne tikai nospēlēja galveno lomu, bet piedalījās arī scenārija un dialogu rakstīšanā.

„Auroras personāžs mani apbūra personības un rakstura, nevis sava vecuma dēļ. Es neuztveru sevi kā piecdesmitgadīgu sievieti, bet gan vienkārši kā sievieti,” apgalvo A. Žauī, taču piebilst, ka mūsdienu kino dominē vīrieši, savukārt sievietes, it īpaši vecāka gadagājuma, tiek aizmirstas vai attēlotas stereotipiski.

Kritiķi filmu slavē par tās spēcīgo aktierspēli un režisores spējām salāgot nopietnību ar vieglu humoru un gaišu skatījumu uz vienkāršu cilvēku dzīvi.