Virs rakstnieka Kristovska galvas savelkas negaisa mākoņi

Rakstnieku ceļš līdz slavai bieži vien ir neizdibināms, nereti pat ērkšķiem un dažādām pretrunām kaisīts. Cik gan nav dzirdēts par rakstniekiem, kuri pārdevuši pēdējo, lai izdotu savas grāmatas un pēc tam ēduši sausu maizi skalu gaismā, par dzejniekiem, kas sabiedrības atzinību un slavu ieguvuši tikai pēc nāves … Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Tagad tam pievienojies arī jaunais rakstnieks, bijušais ministrs un pašreizējais Ventspils mēra amata kandidāts Ģirts Valdis Kristovskis. Arī virs viņa galvas sabiezējuši negaisa mākoņi, kas, cerams, tikai vairos tā cietēja oreolu cīņā ar Zeva krēslā sēdošo Lembergu.

Bet nu, pēc liriskās atkāpes, laiks ķerties klāt tam, kas saistīts ar Kristovska rakstnieka gaitām. Aprīļa sākumā norisinājās Ģirta Valda Kristovska grāmatas “Ielauzties NATO” prezentācija. Kā stāsta pats autors, grāmata veltīta cilvēkiem, kas pašaizliedzīgā darbā sekmēja mūsdienu Latvijas vēstures vienu no svarīgākajiem notikumiem. “Grāmata ir atskats uz Latvijas valsts aizsardzības un ārlietu jomu veikumu vairāk kā piecu gadu garumā, kad tika panākta Latvijas vēsturiskā iestāšanās NATO 2004. gada aprīlī. Esmu pie tās intensīvi strādājis vairāk kā divus gadus, atvēlot visu savu brīvo laiku – vakara stundas, nedēļas nogales un atvaļinājumus,” klāstīja Kristovskis.

Bet vienam no Latvijas Aizsardzības spēku un Nacionālo bruņoto spēku virsniekiem Kārlim Krēsliņam ir pamatoti iebildumi pret Kristovska grāmatas saturu, kurš to sauc arī par meliem. Kā tad tā? Kristovskis un meli? Patiesībā, tas nav nekas jauns, zinot, cik bijušais ministrs ārkārtīgi vēlas visās jomās būt zinošs un kompetents. Kā teiktu Kristovska amata brālis Mihails Bulgakovs savā romānā “Meistars un Margarita”: “Te mums atkal ir darīšana ar to saukto melošanas gadījumu”. Kas tad īsti ir noticis?

Kā norāda Krēsliņš, katru notikumu var skatīt no dažādiem skatu punktiem. Var nemelot un notikumus pasniegt sev vēlamā redzējumā. To tagad bieži izmanto Krievijas plašsaziņas līdzekļi.

“Grāmatā ir daudz faktu un faktiņu, bet bieži tie ir izrauti no konteksta un nedod priekšstatu par lietu būtību. Man, kā daudzu grāmatā aprakstīto notikumu dalībniekam, bieži bija grūti saprast, ko tad es piedāvāju nepareizi un ko tad un kas piedāvāja pareizos risinājumus? Kur varētu iepazīties ar pareizajiem risinājumiem?”

Krēsliņš argumentē, ka grāmatā nav minēti vairāki svarīgi fakti, bet svarīgāk par to – daļa no rakstītā nav patiesība. Viņš min dažādus piemērus, proti: “No Ģ.V. Kristovska grāmatā izlasītā (359. lpp.): „Tā kā SUV izveidoja Augstākās padomes Drošības dienestā, kuru vadīja leģendārais plkv. Juris Vectirāns, SUV sākotnēji bija orientēta uz ārvalstu vizīšu drošības garantēšanu.” Domāju, karavīri var izvērtēt, vai tā ir taisnība vai meli, komentēt un izteikt savu viedokli par teikumā izteikto domu,” norāda Krēsliņš.

“Grāmatā tiek atzīmēts ļoti lielais mūsu Rietumu tautiešu devums un kritiski vai pat negatīvi vērtēta Latvijas virsnieku loma, kas bija dienējuši PSRS BS. Padomājiet, salīdziniet cilvēkus – vecākos virsniekus, kas nāca no aktīvā dienesta, kam bija laba izglītība, liela militāra pieredze, ar Rietumu armiju galvenokārt seržantiem, jaunākajiem virsniekiem, kas bija pametuši aktīvo dienestu pirms daudziem gadiem. Piemēram, Dainis Turlais, Pēteris Ziemelis un citi, kas bija vecākie virsnieki ar labu akadēmisko izglītību un kara pieredzi, vai Valdis Matīss, kas Frunzes akadēmijā vadīja katedru. Sarakstu varētu turpināt. Galvenokārt viņi nāca ne jau amatu dēļ, jo viņi jau bija daudz sasnieguši militārajā karjerā, bet nāca, lai veidotu Latvijas NBS. Es uzdevu ASV vēstniecības pārstāvjiem jautājumu: „Vai nevarētu atsūtīt uz Latviju kādu no ASV BS plānotājiem?” Atbilde bija vienkārša – nē, nevar, jo nopietni plānotāji ir vecākie un augstākie virsnieki, kas nebrauks uz Latviju. Loģiski pamatota un saprotama atbilde,” uzsver Krēsliņš.

“Vēl viens citāts (331. lpp): „Tika lemts, ka, ievērojot šo principu, pirmie 60 virsnieku kandidāti ar augstāko civilo izglītību militāro apmācību sāks 2001. gada rudenī…. Pirmo šāda veida jaunākā (kļūda? – jaunāko) virsnieku kursa pretendentu atlasi plkv. J. Vectirāna vadībā šī grupa veica 2001. gadā.” Pirmais, tā saucamo viengadīgo, izlaidums, bija 1994. gadā. Ar Valsts prezidenta pavēli Nr.16-V 1994. gada 18. novembrī 10 pirmajiem šī kursa absolventiem tika piešķirta leitnanta pakāpe. Pavēles kopija ir manas grāmatas „Gods kalpot Latvijai” 65. lpp,” min Krēsliņš.

Viņš norāda, ka jau 1992. gadā tika izstrādāti LR militārās apmācības principi [1, 45. lpp.], kur atzīmēts viengadīgo apmācības kurss jauniešiem ar augstāko civilo izglītību. Mūsu konceptu prezentēju starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Virsnieku apmācība un sagatavošana demokrātiskajās valstīs” 1993. gada 18.-20. oktobrī Bukarestē, un referāts guva atbalstu.

“Viedokļi var būt dažādi, bet nav pieļaujama faktu falsificēšana. Man jau ir neērti par tiem cienījamajiem cilvēkiem, kas, iespējams, nepārzinot visu informāciju par tā laika notikumiem, ir nosacīti parakstījušies par grāmatā sniegto informāciju,” uzsver bijušais NBS virsnieks.

Viņš norāda, ka pagaidām ir dzīvi karavīri, kas dienēja tajā laikā un zina, kā tas notika. Paies laiks, un cilvēki uztvers notikumus tā, kā to apraksta Kristovskis. “Atkal – mēs zinām, kā tika pasniegta vēsture PSRS laikos, kā tiek atspoguļoti dažādi notikumi arī mūsdienās. Mēģiniet palasīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem dažādus autorus un arī nedaudz kritiski domāt līdzi rakstītajam par vienu vai otru vēstures notikumu,” aicina Krēsliņš. Savukārt, pēc mediju ziņām, vēl vairāki ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem saistīti cilvēki grasās publiski paust aicinājumu autoram pārskatīt savu darbu un vismaz atzīt tajā ietvertās faktoloģiskās kļūdas un pārāk subjektīvās interpretācijas.

Skaidrs gan ir viens, Kristovskis kārtējo reizi nodemonstrējis, ka īstenībā nemaz nav tik gudrs un viszinošs, kā vēlas izrādīties. Cilvēks, kurš tik daudzās jomās ir vēlējies sevi pierādīt, galu galā ir izgāzies tikpat kā visās. Varbūt bijušajam ministram ir pēdējais laiks apsvērt nodarboties ar ko tādu, kas patiesi viņam padodas? Un tā noteikti nebūtu rakstniecība vai politika…