Scroll to Top

Tiesību eksperti pauž neizpratni par to, kāpēc Lembergam kā drošības līdzeklis izvēlēts apcietinājums

Publicēts: / / 2199 views
Foto: F64

22. jūnijā, Rīgas apgabaltiesa paziņoja pilno spriedumu Aivara Lemberga lietā, tika noteikts bargākais sods – apcietinājumu. Tikmēr juristu vidū Lemberga apcietināšana radījusi šaubas par tiesas neatkarību.

Rīgas apgabaltiesa spriedumu tā dēvētajā Aivara Lemberga krimināllietā paziņoja 22. februārī. Lai arī Kriminālprocesa likums nosaka, ka tiesai jāņem vērā nesamērīgais tiesvedības un pirmstiesas izmeklēšanas ilgums, kas nozīmē, ka samērīgi būtu izraudzīties sodu nesaistītu ar brīvības atņemšanu, Lembergs pēc sprieduma nolasīšanas tika apcietināts.

Neatkarīgās aptaujātie juristi – zvērināti advokāti, krimināltiesību eksperti – atzīst: lai arī likums pieļauj pēc notiesājošā sprieduma pirmajā tiesas instancē piemērot drošības līdzekli apcietinājumu, to nepamatojot, nav saprotams, kādēļ šāds drošības līdzeklis tika piemērots šajā procesā.

Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš medijam uzsvēra, ka tiesai jau saīsinātajā spriedumā lēmums par aresta piemērošanu bija jāpamato: “Ir jābūt pamatojumam, pieņemot šādu lēmumu. Tas ir būtisks cilvēktiesību ierobežojums. Tas ir interesanti, kādēļ mūsu likumdošanā tika ielikta tāda norma, ka, ja /pirmajā instancē/ tiek pasludināts notiesājošs spiedums par smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu, var apcietināt uzreiz. Ārzemēs nav ilgi jāgaida otrās instances lēmumi. Turpretī šeit ir bijuši gadījumi, kad nākamās instances lēmumi par apcietinājumu, personai atrodoties apcietinājumā, jāgaida gadu un vairāk. Kāpēc? Šāda likuma norma ir absolūti nepareiza un neatbilstoša Latvijas situācijai. Šo normu savulaik iekļāva likumā, lai personas pēc notiesājošā pirmās instances sprieduma neaizmuktu. Lemjot par skarbās normas piemērošanu, tiesai jāraugās uz to, kā vēsturiski tā tika likumā iestrādāta, un ir jāvērtē, vai tiesājamā persona patiešām ir tāda, kura gatavotos bēgt prom, jeb arī aresta piemērošana ir tikai sods par pārāk asu izturēšanos pret tiesu, pārāk aktīvu savu tiesību aizstāvēšanu.”

Savukārt zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks skaidroja, ka aresta piemērošana bez pamatojuma pēc pirmās instances tiesas sprieduma, ir problēma ne tikai t.s. Lemberga krimināllietā – tā tas ir daudzās krimināllietās.

Vaicāts, vai tādējādi mēs nevaram salīdzināt mūsu situāciju cilvēktiesību ievērošanā ar Krieviju vai Baltkrieviju, viņš atbildēja: “Varbūt nevajag tik radikāli salīdzināt ar Krieviju un Baltkrieviju, bet, ja mēs izlasām šīs likuma normas, tad būtībā jau tās neatšķiras ne no Baltkrievijas, ne no Krievijas normām. Cits jautājums – kā tās piemēro. Autoritāriem režīmiem tas dos iespējas argumentēt, ka likumi jau jums ir tādi paši, kā viņiem. Tādā kontekstā par to var runāt. Tādā veidā mēs autoritāriem režīmiem iedodam ieročus. Konkrētajā “Lemberga lietā” apcietinājums ir visai dīvains. Es šai lietā neesmu piedalījies, Lemberga kungam advokātu pietiek un gan jau viņi zina, ko dara. Cik es zinu, viņš visas tiesas sēdes ir apmeklējis, nav nevienu sēdi kavējis. Ilgus gadus uz tiesām staigāja. Nav nekādu ziņu, ka viņš būtu pretdarbojies, vai ko citu sliktu darījis. Ja viņš būtu vēlējies aizbēgt, viņš pa šiem gadiem to jau būtu paspējis izdarīt. Pie kam, pirms saīsinātā spieduma viņš jau arī prognozēja, ka var tikt apcietināts, un arī tad nekas netraucēja viņam aizmukt, ja vien viņš to vēlētos. Viņa arests – tas ir dīvaini. Vēl jo vairāk, ka notikumi, par kuriem viņš tika tiesāts, nemaz nav tik svaigi. Tas nav tipiski, ka šādos gadījumos apcietina.”

Vienlaikus viņš pieļauj, ka tiesas lēmumam varēja būt arī politiski motīvi: “Var jau idealizēt un teikt, ka tiesas ir pilnīgi neatkarīgas un uz tām netiek radīts nekāds spiediens. Bet, visticamāk, tas tā tomēr, diemžēl, nav. Tam tā vajadzētu būt, bet prakse rāda kaut ko citu.”

Vaicāts, vai varētu būt tā, ka tiesa ir ietekmējusies no tieslietu ministra Jāņa Bordāna nostājas, A.Zvejsalnieks atbildēja: “Tā atkal ir tāda zīlēšana. Gan advokātu kolēģija, gan tiesu varas augstākās amatpersonas nosodīja tieslietu ministra izteikumus par Uģa Magoņa krimināllietu par Limbažu tiesas tiesnesi. Pašreizējais tieslietu ministrs vairākkārt ir arī tieši izteicies par Lemberga vainu. Šādi izteikumi nebūtu korekti un tie var ietekmēt tiesu, un likt tiesai padomāt, kādus lēmumus tā pieņem. Tāpēc jau likums aizliedz šādus izteikumus. Viena lieta, ja to saka kāds politiķis, piemēram, Saeimas deputāts, kuram nav tieša ietekme uz tiesu varu, bet, ja to saka tieslietu ministrs, kuram ir ietekme, tad tas jau ir daudz savādāk.”

Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, viens no Kriminālprocesa likuma izstrādātājiem Gunārs Kūtris norādīja, ka Lembergam piespriestais apcietinājums nav sods, bet tikai drošības līdzeklis: “Kāpēc kādreiz to piemēro un kādreiz nepiemēro – tas gan jau ir tiesas skatījums un ir jautājums, vai tiesai ir bijuši kādi apstākļi, kuru dēļ tā uzskata, ka to vajadzētu darīt. Tikpat labi varētu piemērot arī citu drošības līdzekli. Ja man jāsaka, objektīvi nevērtējot tiesājamo un nezinot lietas materiālus, varu teikt: tiesai likums ir devis šādas tiesības, un, ja tiesa uzskata, ka persona ir vainīga smagu noziegumu izdarīšanā, tiesai ir jānodrošinās, lai šis cilvēks nepazustu. Cita lieta – vai nav citu iespēju nodrošināt, lai persona nepazustu. Bet tas jau ir cits jautājums.”

Vaicāts, vai tiesai saīsinātajā spriedumā nevajadzēja paskaidrot, ka tās rīcībā ir informācija, ka tiesājamais grasās bēgt, un tās rīcībā nav citu iespēju, kā nodrošināt tiesājamā nebēgšanu, G. Kūtris skaidroja: “Likums šādu argumentāciju neprasa. Šādu argumentāciju prasa lēmumam par pirmstiesas arestu. Tad gan ir jābūt faktiem, kas liecina, ka persona taisās bēgt. Pirmās instances spriedums jau ir viens solis tālāk, nekā pirmstiesas process. Starptautiski vērtējot, jau arī tiks atzīts, ka tiesa personu jau ir atzinusi par vainīgu. Tas nozīmē, ka tiesnesim bijusi pārliecība, ka cilvēks noziegumu ir izdarījis, ir pelnījis brīvības atņemšanu, un drošības līdzeklis ir tikai kā garantija, lai persona neaizmuktu. Šādos gadījumos tiesai vairs nav jāargumentē, kādēļ cilvēks jāizolē no sabiedrības. Bet tas ir pašas tiesas iekšējs apsvērums, vai tas ir, vai nav vajadzīgs. Te mēs varam diskutēt par iemesliem – kāpēc vai tāpēc. Tur es neko skaļi nevaru teikt.”

“Ja velkam politiskās paralēles, es pieļauju, ka, lai sabojātu politisko darbību konkrētajā novadā, persona tādējādi tiek izslēgta no spēles, kaut vai uz laiku, kaut vai līdz jūlijam. Bet man negribētos ticēt, ka trīs tiesneses ietu uz šādu politisko spēlīti: negribētu lietot vārdu – pasūtījums. Man neticas, ka tiesneši tādā veidā būtu kalkulējuši. Kāpēc, lai viņi kalpotu vai izpatiktu kādam ministram? Ministri taču nāk un aiziet. Tiesnesim jādara savs darbs. Negribētos ticēt, ka tā būtu iepriekšēja kalkulācija. Jautājumu jau šeit ir daudz. Tikpat labi varam analizēt, vai, spriežot šo lietu, tiesneši nav jutuši vienas sabiedrības daļas spiedienu, kura uzskata, ka tiesājamā persona ir slikta. Tiesneši, saredzot lietas materiālos vainas pierādījumu, iespējas taisa notiesājošu spiedumu un pie reizes piemēro drošības līdzekli apcietinājumu. Bet arī neticu, ka trīs tiesneses tā varētu ietekmēties. Šādās krimināllietās ar notiesājošu spriedumu tiesa visbiežāk arī piemēro apcietinājumu. Vai tiesājamā personība maina tiesas attieksmi – iespējams, jā. Vai pret tiesājamo vajadzēja izturēties maigāk un kāpēc – arī tā to jautājumu var pagriezt,” atzina Kūtris.

Tikmēr, kā zināms, pats Lembergs par tiesas motivāciju, piemērot viņam apcietinājumu, izteicies, ka tāds drošības līdzeklis piemērots, lai nepieļautu viņa dalību pašvaldību vēlēšanās.