Scroll to Top

Šī bērnišķīgā visatļautības sajūta

Publicēts: / / 5578 views

Tiem, kas ikdienā strādā ar cilvēkiem, tai skaitā psihologiem, klientu apkalpošanas speciālistiem un citiem ar komunikācijas nozari saistītiem profesionāļiem, ir itin bieži nācies saskarties ar tādu fenomenu, proti, atsevišķi cilvēki nereti sevi sāk pārlieku saistīt ar savas darbavietas vārdu vai zīmolu, kuru pārstāv. Tātad, ja viņi ir “Mercedes-Benz” pārstāvji, tad noteikti ir elegances un sporta iemiesojumi, savukārt, ja strādā kādā dārgā un ekskluzīvā juvelierizstrādājumu firmā, tad automātiski pielīdzina sevi šiem izsmalcinātajiem dārgakmeņiem, tādējādi kļūstot visnotaļ iedomīgi un visvareni. Ar šādu fenomenu iespējams sastapties arī žurnālistu vidē, un nav svarīgi, ka patiesībā šīs iedomātais statuss nemaz neatbilst reālajai situācijai.

Vēlaties piemēru? Lūdzu! Viens no tādiem žurnālistiem, uz kuru varētu attiecināt šo iedomu statusu varētu būt Guntis Bojārs. Tā, piemēram, nesen Bojāra vadītais LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” nāca klajā ar sižetu par tā sauktajām viltus ziņām jeb fakenews un to izraisītajām problēmām. Raidījums, kurš analizēja viltus ziņu ietekmi uz sabiedrisko domu, pats savā sižeta pieļāva vairākas būtiskas kļūdas – jauši vai nejauši sagrozot faktus un minot dažādus realitātei neatbilstošus pieņēmumus. Žurnālists noteikti jutās kā labu un derīgu darbu padarījis.

Acīmredzams, ka žurnālists Bojārs sevi pēc statusa uzskata par augstāku sabiedrības locekli, nekā savus kolēģus no citiem medijiem. Tā vien šķiet, ka viņš savu ietekmi ir pielīdzinājis medijā, kurā strādā – tātad Latvijas Televīzijas ietekmei. Tai pieder milzīga auditorija, tā uzskatāma par kvalitatīvu un uzticamu mediju, tajā regulāri izsakās viedokļu līderi, līdz ar to, šķiet, arī Bojārs sevi ir uzcēlis uz zeltīta pjedestāla, kā uzskatot sevi par svara un mēra etalonu jēdzienam drošticama informācija.

Ja reiz esi tik augstās domās par sevi, tad nav svarīgi, ka sižets ir paviršs un tajā izskanējuši fakti ir izdomāti, jo sabiedriskā medija vārds taču ir uzticības garants, tātad arī viņa. Taču kas gan Bojārs būtu bez tā visa? Ja pieņemsim, ka viņš zaudētu darbu, vai zināt kādu, kurš viņu atkal pieņemtu darbā? Vai Sorosa fonds? Vai vismaz partija “Kustība “Par””? Bet pagaidiet – tur taču jau Ainārs Dimants priekšā. Politiskajiem vējiem mainot virzienu, nav ne mazākās jausmas, kur tie var Bojāru aizpūst! Un kas gan viņš būtu bez Latvijas sabiedriskā medija nozīmītes?

Nenoliedzami, “Aizliegtais paņēmiens” ir paveicis vairākas ievērojamas lietas – piemēram, atmaskojis nodokļu krāpšanu “Tokyo City”, birokrātijas nejēdzības un kontroles dienestu dubultos standartus attiecībā uz mazajiem uzņēmējiem Latvijā, kā arī izgaismojis smagas problēmas un vienaldzību kādā zīdaiņu aprūpes namā Rīgā. Tomēr, vai tas viss piešķir indulgenci ar dubļiem apmētāt tādu pašu kolēģi, kurš, starp citu, nestrādā uz valsts garantēta finansējumu, un visu izveidojis saviem spēkiem? Ja tiešām Bojārs tik visvarens jūtas, tad … tad neko. Lai par saņemto honorāru nopērk kādu jaunu šallīti.