Cukura diabēts – nevis spriedums, bet dzīvesveids: endokrinoloģe par cukura diabēta mītiem

Pēdējo desmit gadu laikā gan Latvijā, gan citur pasaulē cukura diabēta izplatība ir strauji augusi. Taču, kā liecina veiktā socioloģiskā aptauja*, par šīs slimības simptomiem un riska grupām zina vien 36% iedzīvotāju. Tāpēc liela nozīme jāpiešķir tieši sabiedrības informēšanai.

Kā stāsta Latvijas Universitātes pēcdiploma izglītības institūta (LUMPI) ārste Jeļizaveta Sokolovska, par cukura diabētu radītie mīti var kaitēt jebkuram sabiedrības loceklim. Proti, ja cilvēks nezina, kādas ir galvenās riska grupas vai cukura diabēta pazīmes, arī šīs slimības ārstēšana tiek uzsākta novēloti. “Ja cilvēks nokļūst ārsta aprūpē, parasti mīti par slimību ātri vien tiek izkliedēti. Tomēr iespējams, ka vizīte pie ārsta tiek atlikta, jo ir ticība kādai īpašai metodei vai uztura bagātinātājam, ar ko tad tiek „eksperimentēts”. Tāpat arī, piemēram, uzsākot ar pacientu sarunu par lieko svaru, dzirdu sašutuma pilnu jautājumu: „Kāda liekajam svaram saistība ar diabētu?” Pacienti bieži ir nepatīkami pārsteigti, jo uzzina, ka liekais svars palielina risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu. Līdz ar to redzams, cik ļoti zināšanu trūkums var apdraudēt cilvēku veselību,” stāsta ārste.

Mīts: diabēts ir spriedums

Ārste atklāj arī to, ka viens no mītiem, ar ko ikdienā nākas saskarties, ir uzskats, ka ar cukura diabēta diagnozi beidzas normāla dzīve, taču tā nav taisnība. “Ja diagnosticēts diabēts, uzreiz nav jākārto invaliditāte vai jāgatavojas smagu diabēta komplikāciju attīstībai. Jā, cukura diabēts ir hroniska slimība, tā prasa no pacienta pašdisciplīnu un dzīvesveida maiņu, taču, ievērojot visas rekomendācijas un pievēršot uzmanību savai veselībai, ir iespējams saglabāt labas darbaspējas un veselību vairākus gadus,” atgādina Jeļizaveta Sokolovska.

Mīts: ja nejūtu simptomus, varu neārstēties

Reizēm cilvēki, domājot par savu veselību, uzskata – ja nav sūdzību, tad varu nelietot medikamentus. Taču šāda nostāja var radīt vēl lielākas veselības problēmas. To atgādina arī endokrinoloģe Sokolovska: “Paaugstināts cukura līmenis asinīs pakāpeniski kaitē organismam, īpaši asinsvadiem. Tādējādi, pat sākotnēji nejūtot simptomus, dažu gadu laikā var izteikti pasliktināties redze vai progresēt sirds slimības.”

Mīts: 1. tipa cukura diabēta ārstēšanai nav vajadzīgs insulīns

Viens no absurdākajiem mītiem, ko ārste no saviem pacientiem dzirdējusi, ir apgalvojums, ka, ārstējot 1. tipa cukura diabētu, nav vajadzīgs insulīns. Taču šo mītu uzreiz pavisam viegli var atspēkot ar faktiem. “Diemžēl 1. tipa cukura diabēta gadījumā iet bojā insulīnu producējošās aizkuņģa dziedzera šūnas, tāpēc palīdzēt var tikai, regulāri injicējot insulīnu. Atsevišķos gadījumos veic aizkuņģa dziedzera vai tā šūnu transplantāciju, bet to arī nevar nosaukt par izārstēšanos, jo transplantāta darbības uzturēšanai pacientam jālieto imūnsupresīvā terapija. Cerības dod pētījumi par cilmes šūnām. Dažos pētījumos, injicējot šādas šūnas diabēta pacientiem, novēroja dažādu līmeņu insulīna produkcijas atjaunošanos, taču līdz reālai terapijai šajā jomā vēl jāiet tāls ceļš,” par ārstēšanas iespējām stāsta ārste.

Mīts: Izlasot informāciju internetā, nav jādodas pie ārsta

Mūsdienās viena no galvenajām problēmām ir cilvēku vēlme visu informāciju meklēt internetā, nevis noskaidrot pie profesionāļiem. Endokrinoloģe Sokolovska atzīst, ka tieši internetā pieejamā informācija arī ir viens no galvenajiem mītu rašanās iemesliem. “Medijos un interneta vietnēs mēdz nonākt informācija, kas nav balstīta uz faktiem. Cilvēki par nopietnām slimībām neprasa padomu ārstam. Tā vietā informācija tiek meklēta kādā interneta forumā, kur lielākoties var saņemt atbildes no kāda, kam nav medicīniskās izglītības. Tāpat cilvēki ir tendēti ticēt reklāmām, tai skaitā par dažādiem uztura bagātinātājiem, kā arī netradicionālās medicīnas iespējām. Vienmēr jāatceras, ka cukura diabēts ir nopietna slimība, un, ja ārsts ir izrakstījis medikamentus, visdrīzāk bez to lietošanas glikozes līmeni nav iespējams adekvāti kontrolēt,” par saviem novērojumiem stāsta ārste.

Savukārt, runājot par veidiem, kā ar šo problēmu cīnīties, Sokolovska atzīst – cilvēki jāsāk izglītot jau no mazotnes, un zināšanas par šo tēmu jāpapildina visu mūžu. “Manuprāt, šāda veida izglītošanai jāsākas skolā un jāturpinās profesionālās izglītības iestādēs, augstskolās un darbavietās. Vai skolās mums pasniedz veselīga uztura pamatus? Vai skaidro, kāpēc ir jāvingro? Sabiedrībai nepieciešamas zināšanas par veselību, biežākajām akūtajām un hroniskajām slimībām un to profilaksi,” pamato Sokolovska.