Anna Šteina: Nakts, kurā man bija bail

Nakts, kurā ziņu virsraksti nebija kaut kas tāls , vispārīgs, kaut kas, ka uz mani neattiecas.

Tā bija nakts no piektdienas uz sestdienu. Nakts, kad pirms miega saņēmu sms no Astanas (Kazahstāna), kur manējie (mamma, māsa, sk. Jana un vēl 24 latviešu jaunieši) gaidīja iekāpšanu lidmašīnā uz Stambulu, lai pēc tam lidotu uz Rīgu, uz mājām. Ziņa mani apstulbināja: zvani uz Ārlietu ministriju, Turcijā apvērsums lidmašīnā nelaiž, neko nesaprotam.

Mani ierastie portāli ziņoja, ka galvenais notikums ir pozitīvisma svētki. Paldies, Apollo, kas ļāva man tajā apstulbuma brīdi lasīt ziņas latviski un atjaunoja informāciju. (Tikai vēlāk jau aptvēru, ka varēju taču skatīties BBC un Reuter).

Tā bija nakts, kurā arī es biju tā, kas vairākkārtīgi zvanīja uz Ārlietu ministriju, lai tālāk jau sazvanītos ar savējiem Astanā. Tas ilga gandrīz 2 stundas. Jo aviokompānijas pārstāvji teica, ka Turcijā viss kārtībā, bet es ziņās lasīju, ka kārtībā tur nekas nav.

Pēc 2 stundām sazvanīju māsu un viņa pateica: „Mēs neiekāpām lidmašīnā. Mēs esam iestrēguši nosacītā drošībā”.

Tas bija mirklis, kad man zobi klabēja tā kā vēl nekad nebija klabējuši nekad, pat vislielākajā aukstumā. Jā, es tagad zinu kā klab zobi no bailēm, kā trūkst elpa no bailēm, no bailēm par savu tuvinieku drošību, no bezspēcības pasaules globalizācijas priekšā. Sapņos es biju Astanas lidostā ,bet man neļāva tur būt.

Sestdiena pagāja zvanoties un sarakstoties un gaidot, gaidot, gaidot.

Svētdienā jau daļa no grupas atgriezās Latvijā. Šodien atbrauca arī manējie!

Es zinu, ka, lai pārvarētu bailes vajag dzīvot tā it kā to baiļu nebūtu. Es zinu, ka daži teiks, ka nevajag klenderēties apkārt pa pasauli. Es zinu, ka visticamāk paies laiks un es došos kādā ceļojumā.

Es zinu arī to, ka tagad es vēlos, kopā ar saviem vistuvākajiem sēdēt pie galda, dzert tēju un runāt kaut vai ne par ko, vai arī vienkārši paklusēt.