Mājās sēdošas mammas atzīšanās

Cilvēkiem ir dažādi viedokļi par mammām, kuras nestrādā, bet sēž mājās un audzina bērnus. Lūk, kāda māmiņa izlēma pastāstīt par savu ikdienu:

“Es zinu, ka jūs domājat, ka es valkāju jogas bikses un sporta T-kreklus, jo pavadu dienas taisot pilates, kamēr mani bērni praktizē Mocarta skaņdarbus. Bet, es vēlos pastāstīt, ko es daru patiesībā, un, starp citu, es valkāju šādu apģērbu, jo tas ir ērts!

Es esmu kļuvusi bērnu-kurla.

Ja es un mans vīrs kaut kur dodamies kopā, un viņš ir pie stūres, es gatavojos izmantot šo laiku, lai klausītos mūziku un izraustītu uzacis. Bet, pēc kāda laiciņa ar acs kaktiņu es panamu vīra sarauktās uzacis, līdz beidzot mājieni ir pārāk pamanāmi, lai tos ignorētu.

“Ko?!” es jautāju.

“BĒRNI!” saka vīrs.

“Kas ir ar viņiem?” es prasu vēlreiz.

“Es BRAUCU, vai Tu vari kaut ko IZDARĪT?!”

Un tikai tad es ievēroju, ka pakaļējā sēdeklī kliedz bērns.

Man ir draugi, kas nedzer kafiju.

Es burtiski nevaru saprast šo dzīvesveidu. Mana audzināšanas stratēģija ir tāda, ka es nerunāju, kamēr neesmu uzlādēta ar kofeīnu. Vienreiz man teica, ka ābols sniedz vairāk enerģijas, nekā kafijas tase. Hmmm… Pirmkārt, ābols sniedz man tikai tik daudz enerģijas, lai es apēstu divas grauzdētas siermaizes. Es pat būtu gatava uz krūtīm uztetovēt: “Es mīlu kafiju!”

Ja es apģērbjos un uzkrāsojos, es noteikti kaut kur iešu.

Pat ja tā ir pasta nodaļa vai datortehnikas veikals, man vajag lieciniekus. Es šodien apģērbos un valkāju drēbes. Nav par ko. Nākamreiz, kad redzēsiet mammu, kas ir apģērbta un uzkrāsojusies, veltiet laiku, lai to novērtētu.

Tas ir reāli. Es esmu zaudējusi savu prātu mammas-smadzenēm.

Kāda mana draudzene vienreiz aizmirsa savu vārdu, kad devās parakstīt kvīti, un es to ļoti saprotu. Man desmit minūtes aizņem, lai atcerētos manu bērnu dzimšanas gadus, un tas ietver ilgu skaitīšanu. Kad cilvēki jautā, ko esmu šonedēļ darījusi, es skatos uz viņiem tik truli, līdz viņiem paliek neērti. Es nemēģinu viņus nohipnotizēt… Es cenšos atcerēties, ko darīju šonedēļ un jā, es neko neatceros!

Zeķes ir mans bieds.

Kur tās ir? Nav svarīgi, cik daudz es pērku. Un es jau sen vairs tās nelieku pa pāriem. Nevienādas zeķes ir ierasta lieta mūsu mājās, bet, kad es ar savu 8 gadus veco puiku strīdos, lai “tikai paskatītos”, vai viņam derēs 4 gadus vecās māsas zeķes… Situācija paliek izmisīga. Sveiki, es gribētu abonementu 100 jauniem zeķu pāriem mēnesī. Vienu izmēru, kas der visiem vecumiem no 2-30 gadiem! Paldies!

Es esmu TĀ mamma.

Kad bērnu grupa iet pa ceļa centru, vairs nav piemēroti gaidīt, kad viņi mani pamanīs, un tad starp tiem manevrēt. Tas prasīs diskusiju par labākajiem veidiem,kā pārvietoties pa ielu. Tāpat, kad daži bērni, kuriem netiek veltīta pietiekama uzmanība, publiski lamājas vai no tilta met akmentiņus, virs citu bērnu galvām – nekādu problēmu. Mammas lekcija ir vajadzīga, un es to varu sniegt. Man tā ir kā jauna specialitāte!

Man patīk mans darbs.

Dārgais svešiniek, kas ir tik pateicīgs, ka nedzīvojat manu dzīvi, jūs droši vien domājat, ka es tieku piespiesta tērēt savu laiku ar maziem bērniem. Tas jums varētu būt šoks uzzināt, ka mans vīrs mani neieslēdz mājā katru dienu. Es ar šiem mazajiem cilvēkiem pavadu laiku ar nodomu. Es vienmēr nebūšu mājās sēdoša mamma, bet tagad es esmu izvēlējusies šādu darbu.

Bērni prasa laiku, bet viņi ir arī vērtīgi un jautri. Jā, es kļūstu izsmelta, bet es esmu izsmelta diezgan brīnišķīgā veidā!”