Sievietes vēstule vīrietim, kas salauza viņas sirdi: “Paldies Tev”

Tu biji labākā sliktā lieta, kas jebkad ar mani ir notikusi.

Cienījamais Tu:

Es gribu, lai Tu iedomājies šo: meitene sēž viņas guļamistabā uz grīdas, viņas ķermenim raustoties ar katru neizdevušos mēģinājumu apklusināt raudienu, dauzot viņas dūres pa zemi, kad viņa mēģina saprast, kādēļ viņas sirds ir tikusi salauzta.

Tagad es gribu, lai Tu iedomājies manu seju – jo tā meitene biju es, un es nekad Tev nebiju pietiekami laba.

Es pastāvīgi Tev biju otrajā vietā, desmitiem citu meiteņu vietā. Tu man liki justies pilnīgi nevērtīgai. Tu emocionāli izpostīji mani. Tomēr, es Tevi neienīstu.

Tā vietā, es vēlos Tev pateikties.

Neskatoties uz to, ka tas aizņēma mēnešus, es beidzot sapratu, ka tā nebiju es, kas nebija pietiekami laba, bet Tu nebiji pietiekami labs priekš mans. Šie vārdi ir mani uzmundrinājuši kādu laiku un es pastāvīgi sev atgādinu, ka esmu pelnījusi ko labāku, nekā izkropļotu priekšstatu par mīlestību, kas man tika piedāvāta uz aptraipītas sudraba paplātes.

Esmu pelnījusi ko labāku, kā būt ignorētai.

Esmu pelnījusi ko labāku, kā manipulēšanu ar mani.

Esmu pelnījusi ko labāku par Tevi.

Es zinu, ka neesmu tā pati meitene, kas bija manas guļamistabas stāvā tajā naktī, jo es vairs nekad nedotu kādam pilnīgu varu pār mani, līdz vietai, kur es zaudēju kontroli pār sevi, līdz vietai, kur jūtos nevērtīga.

Es biju piepildīta ar neko citu kā negativitāti un kādu laiku es domāju, ka Tu biji mans vienīgais gaismas stariņš. Es slīku katru dienu, un katru dienu es modos ar cerību, ka Tavas rokas mani izvilks virspusē.

Es kļūdījos.

Tā bija nakts, kad es sapratu, ka Tavas rokas nekad nav bijušas tur, lai mani izglābtu, bet gan lai iestumtu mani arvien dziļāk un dziļāk. Tonakt es sapratu, ka vienīgās rokas, kas bija vajadzīgas, bija manis pašas.

Es gribu, lai Tu domā par meiteni, kas nevarēja gulēt, jo murgi bija sliktāki nekā patiesība – kā arī realitāte bija diezgan šausmīga.

Es gribu, lai Tu domā par meiteni, kas nevarēja ēst, jo viņai nebija apetīte no nemiera, ko rada domāšana, ka viņa vienmēr dara kaut ko nepareizi.

Es gribu, lai Tu domā par meiteni, kurai bija neskaitāmi nervu sabrukumi, cerot, ka viņas vecāki to nepamanīs.

Es gribu, lai Tu domā par tām visām lietām, ko nekad neredzēji, visām lietām, ko nekad nepieredzēji, visām lietām, kuras viņa slēpa.

Un tagad es gribu, lai Tu domā par personu, kāda esmu kļuvusi.

Sakarā ar to, ko esmu no Tevis iemācījusies, man vairs nevajag sevi piespiest būt laimīgai. Man vairs nav jāmeklē apstiprināšana no citiem, ka esmu vērtīga.

Es esmu pateicīga, ka biji daļa no manas dzīves, jo Tu biji labākais sliktais, kas ar mani noticis.

Es ceru, ka Tu nekad nepiedzīvosi to pašu elli, kādai gāju cauri es, un es patiesi vēlu Tev to pašu laimi, ko es beidzot piedzīvoju katru dienu.

Paldies par to, ka ievilki mani tumsā, jo tik daudzas lielas lietas ir nākušas no šīs tumsas.

Foto: Ben Tesch / https://www.flickr.com/photos/magnetbox/ / https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/