Cik bieži un kāpēc vecākiem būtu jāatvainojas bērniem?

“Lūdzu, piedod!” – īsi vārdi, kas pasaka daudz. Atvainošanās norāda uz to, ka cienām otra izjūtas un nožēlojam nodarīto. Kādās situācijās vecākiem būtu jāatvainojas bērniem, cik vecam bērnam vajadzētu atvainoties, bet kā tajā pašā laikā neieslīgt pārlieku lielā vainas izjūtā un atvainošanās bezgalīgumā, stāsta emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Atvainoties nav viegli. Taču, lai atvainošanās iegūtu dziļāku jēgu, ir svarīgi arī pateikt, par ko atvainojamies, piemēram “piedod, lūdzu, man nebija taisnība” vai “piedod, lūdzu, es pārkāpu mūsu norunu, bet apsolu, ka turpmāk centīšos to ievērot”. Tādās situācijās bērns dzird un saprot, par ko vecāks viņam atvainojas. Tas māca arī bērnam pašam atvainoties – ne tikai formāli, bet saprast un aizdomāties, par ko īsti šī atvainošanās ir. Ar īsu, bet konkrētu atvainošanos sniedzam gan atvainošanās žestu, gan izpratni, par ko atvainojamies. “Vecāku atvainošanās bērnam māca līdzpārdzīvojumu un vairo empātiju. Tā sniedz apziņu, ka arī bērna sajūtas ir svarīgas, un māca bērnam emociju apzināšanos kā uzvedības cēloni (biju dusmīgs un nokaitināts, tāpēc runāju asi). Tāpat tas vairo bērna emocionālo inteliģenci: ar atvainošanos mācām, ka zināma uzvedība var būt sāpīga otram cilvēkam,” stāsta psiholoģe.

Situācijas, kad vecākiem būtu jāatvainojas bērnam

Kā norāda Iveta Aunīte, vecākiem būtu jāatvainojas par katru savu rīcību, kurā viņi ir vainīgi, neatkarīgi no tā, cik bērnam ir gadu vai mēnešu. Bērns, kurš vēl nerunā, tāpat saprot. Piemēram, ja vecāks nejauši, ģērbjot zīdaini, ieskrāpē viņam, būtu jauki, ja pieaugušais mazo piekļautu sev klāt un īsi atvainotos. Tas veicinās ciešākas attiecības ar mazuli un var nostiprināt paradumu atvainoties par nodarīto, nevis šādas situācijas vienkārši ignorēt.

Par kopīgo noteikumu neievērošanu

“Vēlams, lai ģimenē būtu zināmi noteikumi, kuri pasaka, kas ir pieļaujams un kas – nē. Piemēram, noruna, ka katrs savus netīros traukus nomazgā pats, noliek netīrās drēbes vietā un neapsaukājas. Ja vecāki neievēro kādu no ģimenes noteikumiem, būtu vēlams atvainoties bērnam, piemēram, par to, ka nav nolikuši vietā savas mantas,” norāda Rimi Bērniem eksperte. Ja vecāki ir pārkāpuši kādu no kopīgajām norunām, ir vietā atvainoties un izteikt cerību vai solījumu, ka labosies.

Ja emociju varā vecāki ir pateikuši lietas, ko nožēlo

Psiholoģe norāda, ka mēs visi esam cilvēki un, saprotams, arī vecāki nogurst un emociju vai noguruma brīžos pasaka bērnam kaut ko tādu vai tādā intonācijā, kā nemaz nedomā. Arī šī ir situācija, kuru nevajadzētu ignorēt un atstāt novārtā, bet gan atvainoties: “Piedod, es šodien darbā biju ļoti nogurusi, un man ir žēl, ka es ar tevi tik asi runāju.” Vecākiem jāatzīst, ka tā ir bijusi kļūda, un jāpaskaidro, kāpēc tā notikusi. Tādā veidā bērnam tiek mācīts, ka tas ir iemesls, par ko atvainoties.

Ja vecāki ir kaut ko izdarījuši netīšām

Ja vecākiem nejauši ir gadījies saplēst vai sabojāt kādu bērna mantu, arī par to ir jāatvainojas. Tas, ka lieta ir sabojāta nejauši, nenozīmē, ka par to nevajadzētu atvainoties. Pat ja liekas, ka tas ir nieks, bērnu var apbēdināt pat mazas figūriņas saplīšana vai iemīļotā apģērba sabojāšana. Šādā gadījumā vecākiem ir nevis jāvaino apstākļi, kāpēc tā ir noticis, bet godīgi jāizsaka nožēla un jāpajautā bērnam, kā šo zaudējumu var kompensēt.

Ja nav glabāts vecākiem uzticētais noslēpums

Gadās, kad bērns uztic noslēpumu kādam vai abiem no vecākiem, taču vecāks to pastāsta vai nu otram vecākam, vai vēl kādam citam. Tādā gadījumā ir jārēķinās, ka tas ir nopietna situācija un vecākam būs ne tikai jāatvainojas, bet arī jābūt gatavam, ka būs vajadzīgs laiks, līdz viņš atjaunos bērna uzticēšanos. Savukārt, ja noslēpums ir nopietns un par smagām tēmām, kurās varētu būt nepieciešama speciālistu iesaiste, būtu vēlams iedrošināt bērnu, lai mudinātu šo lietu risināt visai ģimenei kopā.

Ja vecāki nejauši pārkāpj privātuma robežas

Psiholoģe stāsta, ka, bērnam pieaugot, vecākiem var gadīties nejauši pārkāpt privātuma robežas. Pienāk brīdis, kad bērns vēlēsies, lai, ienākot viņa istabā, vecāki pieklauvē. Vecākiem ir jāvēro šīs robežas, un, ja sanāk tās pārkāpt, vajadzētu atvainoties. “Piemēram, ja vecāks pārsteidz bērnu vannasistabā mazgājamies, vietā būtu atvainoties, sakot: “Piedod, es nezināju, ka tu šeit esi.” Tas bērnam mazinās uztraukumu, ka vecāki turpinās nākt bez brīdinājuma viņa privātajā telpā vai laikā, kad viņš mazgājas. Tas arī nostiprinās apziņu, ka tad, kad bērnam būs kādas privātas lietas, vecāki bez brīdinājuma tajās neiejauksies”, iesaka Iveta Aunīte.

Kad ir par daudz

Atvainošanās ir vajadzīga, taču, ja vecāki sāk pārlieku daudz paskaidrot un izklāstīt savu nožēlu, bērnam var tikt iedota nevajadzīga vara, un viņš var sākt ar aizvainojumu mēģināt dabūt sev kādu labumu. Ar vienu atvainošanos un īsu izklāstu, par ko vecāks atvainojas, ir pietiekami, nav nepieciešams ieslīgt garās diskusijās vai sevi šaustīt par senākiem notikumiem. Ja vecāks vienu reizi aizkavējas darbā un nokavē bērna izņemšanu no dārziņa, pietiek ar vienu īsu, bet patiesu atvainošanos pēc šā notikuma, un nav vajadzīgs vēl gadiem par to atvainoties.