Kā bērnam radīt motivāciju mācīties un gūt prieku no zināšanu apguves?

Motivācija ir svarīga gan pieaugušajiem, gan bērniem: tā iekustina, virza mūsu rīcību un notur uzmanību ilgākā laika posmā. Viena no dzīves jomām, kur bez motivācijas iztikt būs ļoti grūti, ir mācīšanās. Vairāk stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.

Vēlēšanās mācīties ir jāatrod – īpaši tagad, kad bērniem mācību viela jāapgūst attālināti. Šobrīd mūsu atvasēm ir jāspēj sevi motivēt apsēsties pie mācību galda un apgūt skolotāju uzdoto vielu pašu spēkiem. Kā palīdzēt bērnam atrast motivāciju darīt to, kas jādara, un kā šo motivāciju nostiprināt?

Iekšējā motivācija ir visefektīvākā

Motivāciju, kurai nav acīmredzama atalgojuma, mēdz saukt par iekšēju. Taču daudziem bērniem ir vajadzīgi kādi ārēji apbalvojumi, lai ievirzītu viņus attiecīgajā gultnē. Atsevišķos gadījumos pieaugušie izmanto ļoti spēcīgu motivatoru – bailes. Sasniegumi, kas iegūti uz baiļu bāzes, varbūt arī dos augstus zināšanu rādītājus un izcilas atzīmes, taču diemžēl var “salauzt” cilvēku kā personību un nostiprināt nelāgus paradumus un uzvedības modeļus, piemēram, nagu graušanu, enurēzi, trauksmi, bailes kļūdīties utt.

Daudz labāk motivēt ar interesi, iesaka eksperte: “Ja nav ieinteresētības, nav arī entuziasma. Nevajadzētu salīdzināt sava bērna sasniegumus ar brāļu, māsu, radu bērnu un vienaudžu panākumiem. Sasniegumi, veiksme, sekmes nenozīmē būt labākam par citiem, tas nozīmē katru dienu kaut mazliet uzvarēt vakardienas sevi.” Eksperte stāsta, ka interesi var radīt, ja paskaidrojam, ko reālajā dzīvē mums var dot konkrētās zināšanas. Stāstot un rādot piemērus – ja protam svērt vai rīkoties ar tilpuma trauku, varam pagatavot ēdienu pēc receptes. Ja protam aprēķināt sienas laukumu, varam uzzināt, cik krāsas bundžas mums jāpērk. Ja zinām par ūdens agregātstāvokļiem, varam pagatavot ledu vai saldējumu, kuru ēdot, slavējam pavāru. “Iesaku, piemēram, ik dienu katram ģimenē iemācīties 5 vārdus svešvalodā un pie vakariņu galda to pārrunāt – bērniem ļoti patiks, ja darbosieties kopā, tas arī vairos interesi,” stāsta Iveta Aunīte.

Motivācijas pastiprinātājs – trāpīgi izraudzīta “balva”

Ja vecāki vēlas, lai konkrēta uzvedība tiktu atkārtota biežāk un ilgāk, šāda uzvedība jāapbalvo, izvēloties par motivācijas pastiprinātāju to, kas no bērna skatpunkta tiek vērtēts pozitīvi un apmierina viņa vajadzības.

“Piemēram, ar pirmsskolnieku varam sarunāt, ka tagad 5 minūtes atkārtosim dzejolīti, bet pēc tam paspēlēsim “riču-raču”. Sākumskolas skolēnam pēc pareizi un glīti veikta mājasdarba varam ļaut izmantot viedierīces, iepriekš vienojoties par laiku un saturu. Pamatskolas skolēniem kā pastiprinājums varētu būt laiks, kas pavadīts kopā ar vienaudžiem. Vecākiem būtu vēlams pazīt savu bērnu, jo galvas noglaudīšana kā pastiprinātājs var darboties bērnam, kuram nepieciešama atzinība vai pieskārieni, taču var kaitināt bērnu, kurš alkst pēc patstāvības un neatkarības,” skaidro Iveta Aunīte.

Ko darīt, ja motivācija zūd

Vecākiem jākļūst modriem, ja bērna uzvedībā parādās vainīgo meklēšana (skolotāja neteica, tu man nepareizi pateici), bezspēcības sajūta (kāda jēga celt roku, ja tāpat neizsauc), ignorēšana vai izvairīšanās (skolotāja teica, ka tikai jāizlasa), bērns sāk ilgāk darīt ierastās lietas (kāda jēga, kam man tas vajadzīgs, man vienalga), visbeidzot, pārstāj mācīties, sportot vai palīdzēt mājas darbos. Nereti šis stāvoklis “pielīp” arī citiem bērniem ģimenē vai skolēniem klasē.

Arī zaudējumi ir dzīves sastāvdaļa un var lieliski motivēt. “Māciet bērnus skatīties uz neveiksmi kā uz neatņemamu veiksmes sastāvdaļu. Aicinājums un iedrošinājums mēģināt vēlreiz un citādi var būt ļoti atbalstošs un iedrošinošs,” mudina psiholoģe Iveta Aunīte un piedāvā praktiskus ieteikumus, kā bērnam palīdzēt nezaudēt motivāciju.

• Skaidri un konkrēti, nepārspīlējot ar savām pieaugušo gaidām, paskaidrojiet bērniem, ko jūs no viņiem sagaidāt kā no skolēniem.
• Esiet paraugs saviem bērniem!
• Domājiet, ko jūs par bērnu runājat viņa klātbūtnē, tas dziļi ietekmē bērna uzvedību un pašuztveri. Ja pieaugušajiem, īpaši vecākiem, ir pārspīlēta reakcija
uz bērna panākumiem, bērni jutīs spēcīgu tieksmi gūt panākumus vai arī izmisumu un nedrošību, sastopoties ar neveiksmēm vai kļūdoties.
• Iedrošiniet bērnus mēģināt vēlreiz, izsakiet atzinību par mazām lietām, kas ir jau izdarītas, parādiet, ka esat tās pamanījuši. Sakiet komplimentus ne tikai par rezultātu, bet arī par procesu!
• Neapvienojieties ar bērnu pret skolotāju! Tas var traucēt mācību vielas apgūšanai un mazināt cieņu pret pedagogu.
• Palīdziet bērnam saskatīt saistību starp mācīšanās procesu un tā rezultātiem. Uztveriet atzīmi nevis kā “pasaules galu”, bet kā atgriezenisko saiti.
• Nodrošiniet rutīnu un režīmu, stingru mācību laiku un vietu, radiniet mācīties bez blakus ieslēgtiem telefoniem, mūzikas utt.
• Neko nedodiet avansā un neslavējiet bez iemesla. Māciet bērniem vispirms izpildīt savus pienākumus un tikai pēc tam baudīt privilēģijas un atpūtu.
• Nedariet bērnu vietā to, ar ko viņi var tikt galā paši. Palīdziet tikai tad, ja bērns ir parādījis vismaz divus veidus, kādi tika izmantoti, lai tiktu galā ar uzdevumu.
• Mājas darbu izpildi sāciet ar grūtāko uzdevumu.
• Visos vecumposmos drīkst izmantot “žetonu metodi”. Vienojieties ar bērnu, kādām jābūt atzīmēm vai citiem izpildītiem pienākumiem, un kalendārā atzīmējiet dienas, kad viss veicies lieliski. Norunājiet, pie cik sakrātiem “smaidiņiem” vai “saulītēm” ir iespēja tikt pie bonusa – kafejnīcas, akvaparka, kino apmeklējuma vai kāda cita bērnam iekārojama notikuma.