Aromterapija tavā vannasistabā – ēterisko eļļu terapeitiskās īpašības

Tuvojoties ziemai, aizvien biežāk lietojam dažādus mājas aromātus, aromātiskās sveces un ēterisko eļļu lampiņas. Aromāts ir viens no spēcīgākajiem līdzekļiem noskaņas radīšanai, kas iedarbojas uz cilvēka maņām, sajūtām un garastāvokli. Ne velti mēdz teikt – “ietīties smaržu vilnī”, tik visaptveroša ir aromāta klātbūtne un ietekme uz cilvēka organismu. Kas ir aromterapija un kā to pareizi izmantot labsajūtas uzlabošanai, stāsta ķīmiķe Jūlija Kuzņecova.

“Ar aromterapiju saprot aromātisko augu gaistošo vielu izmantošanu terapeitiskos nolūkos – tās palīdz izvairīties no infekcijām un atvieglot slimību simptomus, atslābināties, atjaunot enerģiju un uzlabot garastāvokli. Izšķir kosmētisko aromterapiju – aromātiskas vannas kājām un ķermenim, masāžas aromterapiju – masāžu ar bāzes eļļās atšķaidītām ēteriskajām eļļām, un smaržu aromterapiju – ēterisko eļļu ieelpošanu,” skaidro Jūlija Kuzņecova.

Ziņas par aromterapiju atrodamas daudzās senajās civilizācijās – Ēģiptē, Ķīnā un Indijā tā jau piecus tūkstošus gadu izmantota kā papildinoša un alternatīva terapija. Bet aromterapijas jēdziens radies tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad to ieviesa franču ķīmiķis Renē Moriss Gatfosē (Gattefossé). Viņš aromātiskās vielas izmantoja parfimērijā, taču ieinteresējās arī par to terapeitiskajām īpašībām pēc tam, kad laboratorijā apdedzināja roku un apstrādāja brūci ar lavandas ēterisko eļļu – brūce ātri sadzija un neatstāja rētu.

Laimes hormona aktivizēšana un praktiska iedarbība

Ēteriskās eļļas ir aromātiski, gaistoši savienojumi ar mazu molekulāru svaru – piesātinātu un nepiesātinātu ogļūdeņražu, spirta, aldehīdu, esteru, ēteru, ketonu, oksīdu fenolu un terpenu maisījumi, kas ar mehānisku spiešanu vai tvaika destilācijas metodi tiek iegūti jeb ekstrahēti no auga ziediem, mizas, stumbra, lapām, saknēm, augļiem un citām daļām.

Ieelpojot ēteriskās eļļas, signāli no degunā esošajiem receptoriem nonāk smadzenēs, izraisot tā saucamo laimes hormonu – serotonīnu un endorfīnu – izdalīšanos. Tomēr ēteriskās eļļas iedarbojas ne tikai psihoemocionālā līmenī, tām ir pa spēkam arī noārdīt baktēriju šūnas, dezinficēt un veicināt imūnsistēmas darbību.

Par ēteriskās eļļas izvēli ieteicams konsultēties ar speciālistu

“Katram aromātam piemīt sava iedarbība,” stāsta Jūlija Kuzņecova. “Protams, liela nozīme aromāta izvēlē ir personīgajai gaumei, tomēr pirms aromterapijas uzsākšanas būtu vēlams konsultēties ar farmaceitu vai aromterapijas speciālistu, zinošu pārdevēju, lai noskaidrotu, kāda palīdzība organismam nepieciešama. Taču dažu eļļu iedarbība laika gaitā ir ne reizi vien pārbaudīta, un to īpašības ir vispārzināmas.”

Saaukstēšanās gadījumā vai pie straujām gaisa temperatūras svārstībām elpošanu atvieglo eikalipts vai piparmētra, kam piemīt antioksidējošas, antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības. Imūnsistēmu stiprina citrona ēteriskā eļļa. Bet antiseptisks efekts skaistumkopšanas procedūrās ir rozmarīna, ģerānijas un tējas koka ēteriskajām eļļām. Tām visām piemīt antibakteriālas īpašības, turklāt tējas koks sekmīgi cīnās ar blaugznām. Lai nomierinātu satrauktu prātu, ieteicamas kumelīšu un lavandas ēteriskās eļļas; to sastāvā esošajam linalolam un linalilacetātam piemīt lieliskas uzsūkšanās spējas, tāpēc šīs eļļas ir sevišķi piemērotas masāžai un var palīdzēt samazināt nervu sistēmas depresiju.

“Ne visiem cilvēkiem der visas eļļas. Ja kādas ēteriskās eļļas aromāts šķiet nepatīkams, tas jāuztver kā signāls, ka šī eļļa nav jums piemērota,” atgādina Jūlija Kuzņecova.

Svarīgi pārzināt savu organismu un ēterisko eļļu efektu

Ēteriskās eļļas nav ieteicams lietot tīrā veidā vai pārāk lielos daudzumos, jo tās ir ļoti stipras. Masāžai tās jāatšķaida kādā bāzes eļļā – olīveļļā, vīnogu vai aprikožu kauliņu, džodžobas, saldo mandeļu vai citā eļļā, pievienojot 2–4 pilienus uz 10 ml bāzes eļļas. Pirms masāžas eļļu ieteicams pārbaudīt uz elkoņa iekšējas daļas vai locītavas, vai ēteriskā eļļa neizraisa alerģisku reakciju.

“Ar dažiem pilieniem pietiks arī vannai, kas ir viens no efektīvākajiem ēterisko eļļu lietošanas veidiem, ļaujot ķermenim baudīt labvēlīgo iedarbību gan caur ādu, gan smaržas receptoriem. Vannai ēteriskās eļļas jāpievieno brīdī, kad tā pilnībā piepildīta ar ūdeni, lai nezaudētu aromātu. Pirms pievienošanas ūdenim 5–20 pilieni ēteriskās eļļas jāsajauc ar vienu ēdamkaroti bāzes eļļas, kas palīdzēs vienmērīgi izlīdzināt koncentrēto smaržvielu uz ūdens virsmas,” iesaka ķīmiķe.

Pirms sauļošanās noteikti nevajadzētu lietot citrusu ēteriskās eļļas, jo šāda kombinācija var izraisīt ādas pigmentāciju.

Grūtniecēm no ēterisko eļļu lietošanas labāk pavisam atturēties. Lai gan nav pietiekami daudz pētījumu par ēterisko eļļu ietekmi uz augli grūtniecības laikā, daži zinātnieki uzskata, ka ēteriskās eļļas var nelabvēlīgi ietekmēt grūtniecības norisi un nedzimušā bērna veselību. Arī maziem bērniem ēteriskās eļļas lietot nevajadzētu, jo bērna āda ir plānāka un poraināka nekā pieaugušajam, tāpēc koncentrēts ēteriskas eļļas daudzums var būt toksisks, izraisīt elpošanas problēmas un radīt apdegumus, nonākot tiešā saskarē ar ādu.

Bagātīgā ēterisko eļļu pasaule ir aizraujošs ceļojums, atzīst Jūlija Kuzņecova: “Perfektas smaržu kombinācijas, ko saviem klientiem iesaka STENDERS, ir ilang-ilang un roze romantiskam noskaņojumam, bergamote un lavanda mieram, eikalipts, ingvers un piparmētra muskuļu sāpju mazināšanai, kā arī eikalipts, greipfrūts un citrons enerģijai. Taču liela nozīme ideālā aromāta meklējumos ir zināšanām par savu organismu, fantāzijai un intuīcijai, tāpēc novēlu ikvienam daudz brīnišķīgu atklājumu.”