Ko par daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas prese karaliene” stāsta režisori

No šī gada 1. oktobra Latvijas kinoteātros vairākos seansos skatāma vēsturiskā daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas prese karaliene”, kas stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni – “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par Latvijas vēstures leģendu. Filmas pirmās četras sērijas pirmo nedēļu laikā kinoteātros skatījuši jau vairāk nekā 5000 apmeklētāju. Pārdomās par darbu pie filmas un tās vēsturisko aktualitāti dalās trīs režisori, kuri veidojuši aktierfilmu epizodes: Andis Mizišs (1., 3. un 5. sērijas režisors), Dāvis Sīmanis (6. sērijas režisors) un Kristīne Želve (2. un 4. sērijas režisore).

VĒSTURISKO PERSONU ATSPOGUĻOJUMS

Kristīne Želve: Ar vēsturiskām personām varbūt pat ir vieglāk tādā ziņā, ka ir jau kāds atspēriena punkts. Protams, vienlaikus tā ir arī lielāka atbildība, jo būs viedokļu dažādība. Un to es jutu, jau parādot sērijas saviem draugiem vai radiem, jo par vienu un to pašu tēlu reizēm bija pilnīgi dažādas reakcijas. Man patīk stāsti un leģendas par Emīlijas jaunību – par viņu kā žurnālu izplatītāju, reklāmas pārdevēju; viņa spēlēja teātri un bija ļoti atraktīva persona, kas mūsu filmā nav redzams, jo tā sākas no 1924. gada, kad Emīlija dibina “Atpūtu” un ir jau cienījama uzņēmēja un izdevēja. Visvairāk man patīk stāsts, kas ir arī iemūžināts seriālā: Antons Benjamiņš pasūta vitrāžu, kas joprojām atrodas Benjamiņu namā, kur redzamas trīs māsas. Un Emīlija, ieraugot šo vitrāžu, teikusi – es te mūžam stāvēšu un uz jums visiem noskatīšos. Un šie viņas vārdi ir piepildījušies, jo daudz kā šajā namā vairs nav, bet vitrāža vēl joprojām ir. Un Emīlija stāv un uz mums noskatās.

Dāvis Sīmanis: Filmas režisors savā ziņā ir arī vēsturnieks. Viņam vismaz tādam ir jābūt, ņemot vērā, ka veidot filmas par vēsturi, neinteresējoties par vēsturi, vienkārši nav jēgas. Protams, šie priekšstati, kas ir sabiedrībā bieži vien iesakņojušies kā tādi mīti, savā ziņā neatbilst tam, kā mēs skatāmies uz vēsturi vai kā akadēmiskā vēsture mums stāsta par pagātni. Tajā brīdī, kad saproti, ka mīts vai tāda konstrukcija, kas sabiedrībā pastāv, nekādā veidā nav pamatota ar vēstures avotiem, nekādā veidā nav adekvāta, filmas uzdevums savā ziņā ir sabiedrību pastumt pretī tālākai izglītotībai attiecībā pret vēsturi. Mans uzdevums bija veidot savā ziņā traģiskāko Emīlijas Benjamiņas dzīves epizodi, laiku starp 1939. un 1941. gadu pēc viņas vīra Antona Benjamiņa aiziešanas. Viņa ir spiesta personīgā līmenī saņemties, bet vienlaikus tas ir arī laiks, kad Latvijas valsts piedzīvo savu bojāeju vistiešākajā veidā. Un vislielākā mistērija un man visinteresantākais ir tas, kā pati Emīlija attiecās pret tiem cilvēkiem, viņas redakcijas darbiniekiem, kuri viņas vistiešākajā klātesamībā nonāca pie varas jaunizveidotajā padomju režīmā. Šī marionešu valdība ir interesants fenomens, jo puse no tās sastāvēja no Benjamiņu redakcijas darbiniekiem. Tātad sanāk, ka Emīlija Benjamiņa, kura pati tika represēta un izsūtīta uz Sibīriju, nonāca šajā situācijā, pateicoties saviem bijušajiem darbiniekiem. Pašas Emīlijas attieksme pret šo dīvaino okupācijas fenomenu, kur piedalās šie pietuvinātie cilvēki, un tas, kā pēkšņi mainās šo cilvēku attieksme pret saviem bijušajiem darba devējiem – man tā ir gan vēsturiska mīkla, gan tas, kam īpaši pievērsu uzmanību.

Andis Mizišs: Man šī bija pirmā filma par reāliem vēsturiskiem personāžiem. No vienas puses, tā ir milzīga atbildība pret reālo cilvēku, kurš ir dzīvojis, pret to laiku, kurā viņš ir dzīvojis, un pret līdzcilvēkiem. Bet kino jau pēc savas būtības ir forma, kurā katrs, kurš šajā procesā ir iesaistīts, ieliek savu vīziju. Vienalga, vai par laiku, vai par priekšmetu, vai par cilvēku. Un līdz ar to tas kaut kādā ziņā atbildību mazina. Bet kur ir robeža, kā to visu sabalansēt? Es neteiktu, ka tas ir grūtāk vai vieglāk, kā radīt citas filmas. Vienkārši ir citi spēles noteikumi. Protams, daudz vieglāk ir uzrakstīt un radīt tēlu no nulles un attīstīt viņu tieši tā, kā gribi, ielikt tādos notikumos un dramaturģijā, ko tu nevari izdarīt ar reālu dokumentālu tēlu. Ir viena sadzīviska epizode, kuras diemžēl nav seriālā, bet kas parāda tā laika sabiedrības krējuma attiecības. Ja Emīliju mēs dēvējam par tā laika preses karalieni, tad Roberts Hiršs bija tā laika zīda karalis – tikpat ietekmīga personība kā Emīlija. Viņam bija veikals “Rīgas audums”, audumu fabrika. Un tas kuriozs ir tāds. Vienā no reizēm, kad Emīlija pēkšņi apmeklējusi audumu veikalu, protams, veikalā sākusies panika, jo ieradusies ļoti svarīga persona. Emīlija nopirkusi gabaliņu no svaigākā, modernākā audumu baķa, un tad veikala vadītāja steidzami zvanījusi pašam Hiršam un prasījusi, ko tagad darīt ar to audumu – vai ņemt ārā no apgrozības, jo pretējā gadījumā var sanāk ļoti liels skandāls, ja Benjamiņa redzēs, ka vēl kādai dāmai ir štāte no tā paša auduma. Un rezultātā tas audums no veikala arī ticis izņemts.

VĒSTURISKAIS KINOSTĀSTS MŪSLAIKU KONTEKSTĀ

Andis Mizišs: Benjamiņu uzvārds man šķitis kas noslēpumains jau kopš bērnības, tas asociējās ar seniem laikiem, aizliegtu interesi par tiem un padomju laikiem nepieredzētu greznību. Vēl jo lielāku interesi par Benjamiņu laiku raisīja nams Barona ielā, kas oficiāli bija Rakstnieku savienība, bet tautā to sauca par Benjamiņu namu, un ik pa laikam no vecāka gadagājuma ļaudīm nācās dzirdēt padomju laikiem nepiedienīgus nostāstus par ulmaņlaikiem un bagāto Benjamiņas kundzi. Otra, jau taustāmāka lieta bija mājās rūpīgi glabātie “Atpūtas” numuri, ko tik bieži biju šķirstījis, ka dzeltenās lapas pamatīgi padila. Manuprāt, šis stāsts būs interesants skatītājiem vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, Benjamiņu leģenda joprojām tā īsti plaši nav izskanējusi. Otrkārt, Benjamiņi dzīvoja un savu veiksmes stāstu veidoja unikālā laikā, kad izšķīrās ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas liktenis, un tas bija izšķirošs visai latviešu tautai. Arī Benjamiņi piedzīvoja tos pašus kūleņus, ko piedzīvoja ikviena Latvijas ģimene. Treškārt, Benjamiņi bija ne tikai tā laika vēstures liecība, bet arī piedalījās vēstures veidošanā, “Jaunākajām Ziņām” un “Atpūtai” biju milzu ietekme un popularitāte sabiedrībā. Vēl viens iemesls – Benjamiņu redakcijā plecu pie pleca strādāja hrestomātiskas personības: žurnālisti, rakstnieki, sabiedriskie darbinieki un politiķi, kas galu galā veidoja ne tikai latviešu literatūru un kultūru, kādu to pazīstam šodien, bet arī politiku un piedalījās vēsturiskos pagriezienos, kas izmainīja ne tikai Benjamiņu dzīvi, bet arī visas tautas likteni. Visbeidzot, šajā stāstā ir velkamas aktuālas paralēles ar mūsdienām, kā arī vispārcilvēciskas kaislības – gribasspēks, savu mērķu sasniegšana, bagātība, nodevība, izšķiršanās, kurā pusē nostāties, manipulācijas, preses brīvība, vadonisms un, galu galā, diktatūra. Tas viss šodien ir aktuāls ne tikai nesenajā Trampa politikas, Krievijas melu mašinērijas un Baltkrievijas notikumu kontekstā, bet arī tepat Latvijā.
Mēs neglorificējam un nenosodām savus varoņus, es gribu tos rādīt cilvēciskus, ar visu spēku un vājībām, kādas piemīt ikvienam cilvēkam. Mēs neceļam pieminekli Benjamiņiem, viņi bija tikai cilvēki, kas, tāpat kā ikviens no mums, ir piedzīvojuši uzvaras un kritumus, viņiem ir nācies pieņemt izšķirošus, neviennozīmīgus lēmumus. Tāda ir cilvēka daba, un to sevišķi pastiprina un saasina laiks, kurā viņi dzīvoja. Kino viennozīmīgs varonis nekad nav interesants.

Dāvis Sīmanis: Domāju, ka ikviens vēsturisks stāsts reflektē ne vien pagātni, bet arī tagadni, jo mēs to ieraugām ar mūslaiku acīm un domām. Emīlijas Benjamiņas stāsts, kas filmā aptver gan plašu personāžu, gan vēsturisko notikumu spektru, veiksmīgi spoguļo mūsdienu problemātiku gan individuālā, gan kolektīvā nozīmē – ideāli, intrigas, varaskāre, attiecību dažādās formas – tas viss ir mums tepat blakus. Turklāt mūsdienās šis stāsts ir būtisks, jo caur vienas izdevniecības un vienas ģimenes dzīvi translē visu starpkaru perioda Latvijas valsts attīstības gaitu, kas tika vardarbīgi pārtraukta okupācijas rezultātā. Mēs bieži domājam, ka valsts ir stabils dotums, ko tik viegli nevar izveidot un atkal iznīcināt. Šī daudzsēriju filma atgādina, ka, ja gribam, lai Latvijas valsts turpinātos, mums par to jādomā ikdienā.

Kristīne Želve: Emīlijai Benjamiņai Latvijas vēstures ikonogrāfijā ir īpaša vieta – sevišķi okupācijas periodu piedzīvojušo apziņā. Nedomāju, ka būtu pārspīlēti teikt, ka viņa bija viens no “Latvijas laika” simboliem, kuras stāsts joprojām interesē un uzrunā daudzus. Veidojot seriālu, daudz runājām un domājām par tēmām, kas skan arī mūsdienās – sieviešu emancipācija un līdztiesība, pārbaude ar varu, korupcija, kolaborācija, nodevība un, protams, preses brīvības nepārvērtējamā nozīme demokrātijas uzturēšanā. Bet vispār man ir sajūta, ka, sākoties “Emīlijas” ekrāna dzīvei, būs divas “karstās” tēmas – vai tā varēja, vai nevarēja būt, kā viņi mums te rāda, un vai Guna Zariņa ir vai nav “īstā Emīlija”.

VĒSTURISKO FAKTU NOVIRZES

Andis Mizišs: Šī viennozīmīgi nav autobiogrāfiska vai detalizētos faktos balstīta filma. Jā, šeit ir pietiekami daudz faktu no Benjamiņu dzīves, no laika, kurā viņi dzīvoja. Ir ievērots politiskais fons, minēti laikabiedri utt. Bet šī viennozīmīgi ir mūsu – autoru – versija par Benjamiņiem, viņu laikabiedriem un notikumu virpuli, kurā viņi bija ierauti. Mēs bijām godīgi pret laiku un varoņiem. Benjamiņi nav atstājuši personīgas dienasgrāmatas, par viņiem nav sarakstīti autobiogrāfiski darbi vai romāni. Viss pieejamais un izmantotais ir cilvēku atstāsti, liecības, atmiņas, atsauces literāros darbos, tā laika periodikā un, protams, pamatīgs darbs ar vēstures avotiem, ko veica scenāristi, producenti, arī mēs – režisori, piesaistītie vēstures konsultanti, filmas mākslinieki utt. Filma/seriāls jāuztver kā autoru skats uz ļoti krāšņu, daudzšķautnainu personību, personībām, kas dzīvoja ļoti piesātinātu, dinamisku dzīvi un bija sava laika domas, politikas, sadzīves standartu, kultūras kanonu utt. ietekmētāji.

Dāvis Sīmanis: Domāju, daudz svarīgākas par vēsturiskajiem faktiem uz ekrāna (kas nekad nebūs līdz galam sakritīgi ar akadēmisko vēstures naratīvu) ir vēsturiskās emocijas. Tas nozīmē, ka skatītājam tiek dota iespēja sajust pagātnes laikmeta garu. Filmas vienmēr būs pakļautas vēsturiskām nobīdēm – centrā atradīsies tikai galvenie varoņi, notikumus noteiks izdomāta dramaturģija –, bet emocijas, kas ļauj mums ieiet vēsturiskajā laiktelpā, saglabās savu tīrību. Vienmēr jāatceras, ka kino ir nāvējoši izmantot vēsturi mūsdienu politisko mērķu vārdā. Jo, lai gan mēs zinām – kam pieder pagātne, tas kontrolē nākotni, – kino kā mākslinieciska izteiksme tādējādi tiek iznīcināta. Tāpat jāatceras, ka ir grūti interpretēt vēsturiski reālus personāžus, kuru pēcnācēji joprojām ir dzīvi un atceras savus priekštečus savā īpašā veidā. Filma nekad nedrīkst nodarīt ētisku pāridarījumu pret realitāti – tā nedrīkst šo pasauli padarīt sliktāku, nekā tā ir bijusi pirms filmas tapšanas.

Kristīne Želve: Kino vidē ir tāds jau folklorizējies teiciens: “Dzīves patiesības nav mākslas patiesības.” No pagātnes līdz mūsdienām nonāk – KAS notika, KAD notika un, ja paveicas, KĀPĒC notika. KĀ tas notika, jums neviens neizstāstīs. Ja nu vienīgi mākslinieks. Bet par faktiem runājot – nu, Pirmā pasaules kara sākuma datumu nevajadzētu mainīt. Lai gan – ja esat ģēnijs, kā Orsons Velss, kurš ar savu “Pasauļu kara” radioiestudējumu lika amerikāņu nācijai noticēt citplanētiešu uzbrukumam, – var arī to.

PERSONĪGAIS IEGUVUMS NO DALĪBAS PROJEKTĀ

Andis Mizišs: Piedalīšanās šajā projektā man ļāva padziļināti sajust laiku, kurā dzīvoja Benjamiņi, un pats galvenais – tās izvēles, kas viņiem bija jāpieņem. Es nekad nebiju aizdomājies, cik dažbrīd cieši savīts ir baltais ar melno, sliktais ar labo, un kur ir tā robeža, kad varonis kļūst par antivaroni, kad draugs kļūst par ienaidnieku. Kaut vai paskatīsimies uz tiem cilvēkiem, kas Benjamiņu redakcijā strādāja plecu pie pleca, bija viena komanda ar kopīgām idejām, un tad nemanot katrs aizgāja savu ceļu ar nodevībām un tuvāko iznīcināšanu.

Katrs projekts, kas godīgi paveikts, neapšaubāmi bagātina. Uz katru filmēšanas dienu gāju ne tikai ar lielu atbildību, bet arī ar svētku sajūtu. Tie bija svētki, pateicoties filmas komandai: katrs departaments strādāja ar milzu atdevi un radošumu. Es apbrīnoju un esmu ļoti pateicīgs operatoram Andrejam Rudzātam, viņam bija jāsatur kopā ne tikai trīs dažādu režisoru skatījums, bet arī ambīcijas. Milzīgs izaicinājums, bet tajā pašā laikā arī gandarījums bija darbs ar aktieriem. Milzīgs paldies Gunai [Zariņai], kurai bija jāiemiesojas Emīlijas lomā un jāspēj izsekot trīs režisoru vīzijām. Man šķiet, ka mums izdevās izveidot lielisku trīsvienību, kur bija vieta katra režisora individualitātei, saglabājot vienotu filmu.

Dāvis Sīmanis: Jebkurš vēsturisks kino projekts nav tikai filma, bet arī padziļināta izpēte. Man personīgi atklājās ļoti daudz pavisam jaunu faktu, kas saistīti ar Latvijas starpkaru sabiedrības vēsturi. Jo īpaši interesanti ir aspekti, kas saistās ar vairāku Benjamiņu izdevniecības darbinieku tiešo iesaisti padomju okupācijas veiksmīgā norisē. Tieši Benjamiņiem vispietuvinātākie cilvēki kļuva par galveno spēku jaunās varas nostiprināšanā un ir tieši atbildīgi par Latvijas bojāeju. Tā ir sarežģīta vēsturiska mistērija, kuras daļējs skaidrojums meklējams arī šajā filmā.

Kristīne Želve: Man šis seriāls bija skolotājs – un ne jau vēstures mācībā, bet profesijā. Intensīvs darbs komandā diezgan ekstrēmos apstākļos – augstas intensitātes ražošanas tempā un pandēmijas ierobežojumu apstākļos. Katru dienu strādājām maskās. Masu skatus filmējām pilnīgi tukšajā Vecrīgā, operējot ar atļauto cilvēku skaitu. Es katru dienu mācījos – laukumā no pieredzējušās grupas cilvēkiem, kas vienmēr bija gatavi darīt vairāk, nekā no viņiem prasa (kino jau citādi arī nevar); sagatavošanā un aizkadrā – no daudzajiem un ļoti atšķirīgajiem kolēģiem (tostarp vēl diviem režisoriem!) un scenāristiem, dažādiem konsultantiem, kā arī no ārkārtas apstākļu piespēlētajām negaidītajām situācijām. Nezinu, kā šis seriāls saglabāsies vēsturē, bet manā personiskajā vēsturē šī ziema būs neaizmirstama.