Ekspertu diskusija: bērna nolikšana “pie vietas” ar tehnoloģiju aizliegšanu mūsdienās nedarbojas

“Digitālajā laikmetā veidot kvalitatīvas attiecības starp bērniem un vecākiem nav vienkāršs uzdevums,” atzina eksperti Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” un “Tele2” rīkotajā diskusijā “Paaudžu konflikti viedierīču dēļ: vai “sēdēšana” internetā ir kas slikts?”. Vienkārši tas nav gan tāpēc, ka trūkst padoma, kā šīs attiecības veidot, jo iepriekšējām paaudzēm viedierīču un to izraisīto problēmu nebija, kā arī tas, ka vērtību un tehnoloģiju lietošanas paradumu atšķirības neļauj vecākajai paaudzei izprast digitālās vides nozīmi un lomu jauniešu dzīvēs.

Diskusijā piedalījās Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, Pārdaugavas Montesori sākumskolas direktors Kārlis Andersons un “Tele2” zīmola vadītāja Ilze Žukova. Diskusiju moderēja “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Kā diskusijas laikā atzina I.Žukova, tad “Tele2” un pētījuma centra “SKDS” jaunākā pētījuma rezultāti liecina, ka katra paaudze viedierīces lieto nedaudz citādāk, taču lielākā atšķirība ir tajā, kā katra paaudze redz savu lomu saistībā ar viedierīcēm.

“Vecākā paaudze raugās uz tehnoloģijām kā patērētāji un vairāk patērē internetā pieejamo saturu, taču jaunieši sevi redz kā radītājus, kuri ar tehnoloģiju palīdzību var apgūt jaunas prasmes, radoši izpausties, pilnveidot sevi. Tas iespējams arī izskaidro, kāpēc tikai 8% vecāku uzskata, ka viņu bērns internetā laiku pavada jēgpilni,” atklāj I.Žukova.

Savukārt Z.Rubene piebilda, ka vecāko paaudžu pārstāvji tehnoloģijas lieto, lai “savienotu” reālo pasauli ar digitālo pasauli, savukārt bērni vairāk izmanto tehnoloģijas, lai uzturētos digitālajā vidē. Viņiem tā ir tikpat “dzīva” un īsta kā vecākajām paaudzēm reālā pasaule.

“Ne visu, ko bērni dara telefonā, uztveru kā jēgpilnu nodarbošanos un visbiežāk tas ir tāpēc, ka tas neatbilst manām vērtībām. Šādos gadījumos cenšos dusmu vietā nevis aizliegt, bet jautāt bērnam – kāpēc tev tas šķiet vērtīgs. Tā ir iespēja uzzināt, kas maniem bērniem ir aktuāli. Un skaidrs arī, ka domstarpību būs, jo mūsu vērtības būs atšķirīgas. Vienlaikus jāpieņem, ka daudzas lietas tiešām mainās, piemēram, paradokss ir tāds, ka daudziem mūsdienu bērniem labākie draugi ir tādi, kurus tie nemaz klātienē nav satikuši, bet kopā, piemēram, spēlē spēles internetā,” pieredzē dalās K.Andersons.

Pētījums arī atklāj, ka tikai aptuveni puse no aptaujātajiem vecākiem pēdējā gada laikā ir kādu ilgāku brīdi sēdējuši bērnam līdzās un vērojuši, ko bērns dara internetā.

“Mēdzam laika pavadīšanu ar viedierīci saukt par “sēdēšanu internetā”, un jautājums ir – ko vecāki saprot ar “sēdēšanu”. Ja neredzam to, ko bērns dara, ātri izdarām secinājumu par to, ka visticamāk tiek “nosists” laiks. Savukārt pavisam citādāku priekšstatu izdarām par bērnu, kurš, piemēram, lasa grāmatu, lai gan arī viedierīcē to var darīt. Jautājums ir par to, vai vecāks spēj atpazīt kādu vērtību vai prasmi tajā, ko bērns dara viedierīcē, kā arī vai varam pieņemt to, ka dzīve ir mainījusies un šobrīd viedierīces ir kā instrumenti, kas mums piedāvā darīt lietas citādāk nekā to darījām savā bērnībā,” stāsta I.Žukova.

Z.Rubene atgādina, ka jēdziens “sēdēšana” nāk no laikiem, kad bērnībā sēdējām pie televizora un tagad to esam pieņēmuši kā apzīmējumu bezjēdzīga laika pavadīšanai internetā: “Vecākiem šķiet, ka tas, pie kā viņi paši ir pieraduši, ir mazāk bīstams bērna attīstībai, bet, ja paskatāmies teorētiski, tad tehnoloģijas, kas ļauj bērnam darboties interaktīvi kā viedtelefons vai planšetdators, viņa attīstībai ir daudz noderīgākas nekā televīzija, kas ļauj tikai vērot. Turklāt arī vecākiem vajadzētu apskatīties uz saviem “sēdēšanas” paradumiem. Kā vecāki zinām, ka paradumu ievērošana, piemēram, vakarā televīzijas ziņu noskatīšanās, dara mūs laimīgus un mierīgus. Līdzīgi ir arī bērniem.”

“Nevar arī noliegt, ka bērnus tehnoloģijas “ievelk”, tāpēc mūsu ģimenē esam sadalījuši laiku, ko pavadām pie tehnoloģijām, patērēšanas laikā un radošajā laikā. Patērēšanas laikā var brīvi pavadīt laiku spēlēm un sociālajiem tīkliem, radošajam laikam neesam uzlikuši laika ierobežojumu un tā laikā var, piemēram, rediģēt video vai attīstīt citas digitālās prasmes,” stāsta K.Andersons.

Kā liecina dati, vairāk nekā puse Latvijas ģimeņu ir noteikuši viedierīču lietošanas noteikumus, savukārt gandrīz 70% vecāku, kuru bērni lieto viedierīces, norāda, ka izmanto viedierīču lietošanu kā motivāciju vai sodu, lai panāktu, ka bērns izpilda noteiktas prasības. Diskusijā gan izskanēja, ka ceļa satiksmes noteikumi ir veidojušies vairāku gadu desmitu laikā, bet ar internetu “braucam” tikai desmit gadus, un izpratne par noteikumu nepieciešamību un to, kādiem tiem jābūt, vēl tikai top.

“Noteikumi ir vajadzīgi, lai ģimene kā sociāla grupa spētu efektīvi funkcionēt un mazinātos konflikti. Bet jāņem vērā, ka bērna nolikšana “pie vietas”, piemēram, tehnoloģiju aizliegšana mūsdienās vairāk nedarbojas. Noteikumu mērķis ir būt mums kopā un kopīgi darīt lietas un nevajadzētu nodalīt noteikumus attiecībā uz digitālo vidi un reālo vide. Tāpat nevajadzētu mazināt laiku pie tehnoloģijām, bet vairot jēgpilnu laika pavadīšanu ārpus tām, piemēram, visiem kopā vakaros gatavot ēst, brīvdienās vienu dienu veltīt kopīgām pastaigām, izklaidēm. Vecāku uzdevums ir padarīt interesantu šo pasauli, ārpus tehnoloģijām, jo bērni tehnoloģijas jau lieto dabiski, tām pamudinājumi nav vajadzīgi. Turklāt vienmēr ir iespējams arī meklēt veidus, kā tehnoloģijas var izmantot esot kopā ģimenē, piemēram, ar “Geocaching”, dabā meklējot punktus. Vecākiem jāatceras, ka audzināšana ir komunikācija, komunikācija ir sarunāšanās un kā sauc – tā atskan! Ja jums kaut kas nepatīk jūsu bērna tehnoloģiju lietošanas jomā, tad problēma ir meklējama ārpus tehnoloģijām,” stāsta Z.Rubene.