Psiholoģe: Spēlēšanās ar bērniem ir tikpat nozīmīga kā vārdi “Es Tevi mīlu”

Ģimenes, kas nedēļā netraucēti kopā rotaļājas vairāk kā piecas stundas, ir laimīgākas nekā ģimenes, kas tam velta mazāk laika. Tomēr 61% vecāku kopīgas spēlēšanas laikā novēršas viedierīču izmantošanai vai citiem mājas darbiem, nespējot veltīt pilnvērtīgu laiku saviem bērniem, liecina rotaļlietu ražotāja veiktais pētījums. Psiholoģe un psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte skaidro, kādēļ kopīga spēlēšanās ir nozīmīga ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.

Rotaļas ir nozīmīgs process ne tikai bērnu izklaidēšanā, bet arī attīstīšanā un izglītošanā. Pētījums atklāj, ka 83% bērnu jaunas prasmes un zināšanas vislabāk apgūst tieši spēlēšanās procesā un 95% no aptaujātajiem vecākiem vēlētos, lai spēlēšanās kā mācību metode tiktu vairāk integrēta arī skolu izglītības programmās. Tāpat lielākā daļa (86%) bērnu un vecāku atzīst, ka kopējas rotaļas palīdz atslābināties no dienā uzkrātā stresa. Diemžēl vairāk nekā puse (61%) vecāku atzīst, ka nespēj pilnvērtīgi veltīt laiku bērniem un novēršas, lai atbildētu uz e-pastiem, apskatītu jaunumus sociālajos tīklos, tīrītu māju vai gatavotu maltītes.

Kā min psiholoģe un psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte, mūsdienu steiga ierauj ģimeni virpulī, un it kā pavisam vienkāršas lietas, kas ir nepieciešams bērna veiksmīgai attīstītībai, tiek aizmirstas un nepietiekami novērtētas: “Bērna veiksmīgai attiecībai ārkārtīgi nepieciešama saikne ar vecākiem un spēlēšanās. Lai cilvēka smadzenes nobriestu, tām ir nepieciešams otrs cilvēks, ar ko būt kontaktā, un tām vajag spēli – rotaļāšanos. Spēlēšanās ietver visu maņu izmantošanu – pat spēlējoties ar visparastāko rotaļlietu bērns izmanto redzi, tausti, savu ķermeni, iespējams, dzirdi. Ja viņš domā, ko ar to iesākt un kā ar to darboties, tiek iesaistīta domāšana, atmiņa, uzmanība. Bērns piedzīvo arī emocijas – prieku, vilšanos, izdošanos, dusmas. Ja rotaļās iesaistās vecāks, ir jāsāk komunicēt – ir jāmācās sarunāties, dalīties, gaidīt savu kārtu, meklēt kompromisus, kas ir pamatā labām komunikācijas prasmēm, kas mūsdienās nereti tiek vērtētas pat augstāk kā akadēmiskās zināšanas. Ja bērns spēlējoties spēj pieslēgt iztēli, tiek attīstīts radošums un spēja fantazēt, kas ir nepieciešamas, lai attīstītos loģiskā domāšana.”

Bernāte uzsver, ka brīdī, kad vecāki spēlējas kopā ar bērniem, tiek radītas neaizvietojamas ģimenes savstarpējās saiknes: “Vecākiem kopīgas spēlēšanās laikā ir iespēja sekot bērnam, tādējādi iepazīstot viņu daudz savādāk, nekā runājot pat ikdienas lietām jeb dodot norādījumus. Tāpat tas palīdz bērnam justies vērtīgam un novērtētam, jo viņi pa īstam piedzīvo attiecības un vecāks savus vārdus apstiprina ar darbiem. Piemēram, “Tu man esi svarīgs” ir grūti pierādāmi vārdi, ja es nevaru atrast laiku, lai padarītu kopā ar Tevi to, kas Tev ir svarīgs un sagādā Tev prieku. Līdzīgi, kā sakām ‘’Es Tevi mīlu’’, bet mēs bērnam vai otram cilvēkam, neskatāmies acīs, neapskaujam vai nenoglāstām. Bērnu valoda ir spēlēšanās, rotaļāšanās un, lai mēs varētu no viņiem daudz ko prasīt, mums viņiem ir jāsniedz daudz atbalsta un mīlestības. Viens no labākajiem veidiem, kā to darīt, ir spēlēties kopā ar viņiem.”

Lai apskatītu, kādu ietekmi uz ģimeni sniedz stundu ilga, netraucēta spēlēšanās, mēs aicinājām Kalniņu – Ūseļu ģimeni no Rīgas, kuri audzina divus dēlus, piedalīties eksperimentā un stundu veltīt tikai laika pavadīšanai ar bērniem, neizmantojot viedierīces un nepārslēdzoties uz citiem darbiem. Pēc eksperimenta ģimene atzina, ka šīs stundas laikā bērni padalījās ar lietām, ar kurām iespējams nepadalītos citā situācijā: “Varbūt citkārt mēs paralēli darītu mājas darbus, bet bija ļoti labi visiem četriem kopā un pavisam citā ritmā, mierā, padarboties. Mūsu galvenā atziņa – nav tik sarežģīti atrast laiku, kuru netraucēti pavadīt kopā, galvenais ik pa brīdim to atcerēties, jo piemirst ir ļoti viegli. Arī mums kā vecākiem kopīgi spēlējoties ir mazāki sirdsapziņas pārmetumi par to, ka nepietiekami veltam laiku bērniem. ”