Roņi varētu tikt pasludināti par Latvijas nacionālo simbolu

Vai iespējama augstāka mīlestība kā mīlestība pret roni? Šāds aktuāls jautājums radies, vērojot pēdējo nedēļu notikumus saistībā ar roņiem un to mazuļiem jūras krastā, ko varētu dēvēt arī par tādu kā masu psihozi.

Nav noslēpums, ka roņu tēma patlaban Latvijā sit augstu vilni un tiem pēdējā laikā uzradušies tik daudz aizstāvju, ka citi jūras iemītnieki varētu no skaudības kļūt vai zaļi. Šķiet, nav jāšaubās, ka roņi drīzumā varētu tikt pasludināti arī par Latvijas nacionālo simbolu, kura priekšā nobālētu gan baltā cielava, gan divpunktu mārīte, nenoliegsim, arī Brīvības piemineklis.

Tā ietvaros roņiem varētu noteikt ne tikai pilnīgu aizliegumu tuvoties, bet arī izstrādāt veselu kultūrvēsturisko programmu, kuras ietvaros visi esošie Latvijas simboli iegūtu pavisam jaunu izskatu un nozīmi, piemēram, uz Latvijas karoga varētu uzdrukāt roņa logo, himnā vārdu “Latvija” nomainīt vārds “ronis”, tiem tiktu celti valsts nozīmes pieminekļi visās malās un ne tikai. Jau tagad jāatzīst, ka diezgan skaisti skanētu tautasdziesmas ar roņu tematiku, piemēram, “Aijā – žūžū, roņa bērni”, “Caur roņkrāsas birzi gāju”, “Pūt, ronīti”, “Seši, mazi ronīši” vai “Upe nesa ronīti”. Tāpat varētu tikt godināti cilvēki ar Roņa uzvārdu (ja tev tāds ir, noteikti jau tagad esi veiksminieks!) un nav šaubu, ka drīz tas būtu arī populārākais vārds jaundzimušajiem. Jā, iespējams, Roņu iela mūs Rīgā vēl nav, bet drīz tāda būtu uz katrā Latvijas pilsētā.

Līdzīgi kā Indijas govis, ASV Baltgalvas ērglis vai Irānas Purva krokodils, arī roņi Latvijā būtu ieceļami svēto kārtā. Nešaubāmies, ka dabas aktīvisti, kuriem līdz šim nemaz nebija tik liela interese par roņiem kā pēdējās nedēļās, patiktu, ja roņi turpmāk vairs nebūtu sastopami zoodārzos, bet, piemēram, tos vadītu. Par Valsts prezidentu diez vai mēs roni varētu iecelt, bet nomainīt izglītības ministru pavisam noteikti!

Pašlaik notiekošais ap roņiem atgādina teju vai nacionālo katastrofu, it kā šī būtu pirmā reize, kad tie tikuši atrasti gozējoties uz piekrastes ledus vai pirmā reize, kad viņi izsaukuši par sevi interesi to cilvēku vidū, kam šāds notikums ir kaut kas vienreizējs. Jebkurā gadījumā arī cilvēkiem ir bara instinkts, nu gluži ka ronīšiem, un viņi vēlas aplūkot kaut ko līdz šim neredzētu, to iemūžināt un baudīt vispārēju sajūsmu. Protams, ka bakstīt vai pielīst pārāk tuvu ronim nav ieteicams, un būtu nepieciešams ievērot distanci, taču vai viens ašs foto ar roni fonā ir tiks liels grēks, lai par to runātu kā par kaut kādu nekontrolējamu parādību?

Taču kur šie vides aktīvisti ir tajos brīžos, kad roņi smok nebrīvē Zooloģiskajā dārzā, vai ieķeras makšķernieku zveju tīklos un iet bojā? Roņu problēmas pastāv jau gadiem ilgi, taču to “draugi” parādījušies tikai tagad, kad nepieciešams atgādināt par to, ko paši nedara!

Mēs esam par dzīvnieku tiesībām un drošību, bet tāpat mēs esam arī par objektīvas informācijas atspoguļošanu gan sociālajos tīklos, gan medijos, citādi sanāks, kā šajā rakstā, ka roņi pasludināti teju par Latvijas nacionālo simbolu, bet realitātē vairums latviešu nemaz nav vēl uzdrukājuši roņu logo uz saviem karogiem!